Jaunumi | Izbaudi lidojumu | Baloni reklāmā | Der zināt | Arhīvs | Galerija | Vizītkarte

VIESU GRĀMATA


foto: A.Ieviņš


foto: A.Ieviņš


Izraksti no ALTIUS viesu grāmatas


"Tur augšā bija - un visa arī palika! - Daudz, daudz laimes. Un mazlietiņ skumju." Māra Cielēna


"Piektdiena. 13.datums. ...un vesela stunda laimes sajūtas..." Marika Valdusa


"Jūtos mazliet Dizzy, jo pirmo reizi (vai varbūt īsti neatceros) cēlos 3:55, pirmo reizi jutos kā Vinnijs Pūks, pirmo reizi redzēju kartupeļu vagas no 650m augstuma... tās izskatījās skaisti...,

pirmo reizi es lidojot runājos ar cilvēkiem, pirmo reizi es ēdu dadžus ar šampanieti..."

Ilona Bičevska


"Lai bij' jauki, kur bij' jauki,

Balonā gan bij' jauki:

Saule spīd, suņi rej,

Riteņbraucējs pakaļ skrej!"

Baiba un Jānis Nordes


"...30 gadu dzimšanas diena ir robeža, kad lidināšanās mākoņos no ikdienas kļūst par retu, bet neatkārtojamu pasākumu!"

Gatis Eglītis


"Patīk tas process un Latvijas daba ar orientieristu džungļiem..." Andris Vītols

foto: A.Ieviņš


"Mana pārliecība: zivis zvejot un čiekurus lasīt visērtāk ir ar gaisa balonu..." Jolanta Sēnele




foto: A.Linarts


foto: A.Linarts


Vēju filozofijas radīšana

Kristīne Matīsa, Neatkarīgā rīta avīze

"Ir tik daudz lietu, par kurām mums pat neienāk prātā domāt. Vai gaisa balons var lidot, kad snieg? Vai vējam ir skaņa? Vai Andrejs Pumpurs būtu citādi aprakstījis Lāčplēša gaisa jājienu caurajā bluķī, ja būtu kaut reizi lidojis aerostatā? Lasot Daiņa Īvāna un Gunāra Dukštes kopgrāmatu "Līdzi Vējiem", šādi "neeksistenciāli" jautājumi tā vien jaucas pa galvu, un dažs no tiem rod arī atbildi.

Grāmata ir bieza, un dažiem lasītpratējiem tas mēdz būt liels šķērslis, lai ķertos pie lasīšanas un pārbaudītu, vai grāmatā ir arī kas cits labs, izņemot smukās bildes (tādu, starp citu, netrūkst arī šajā grāmatā, fotogrāfu saraksts priekšlapā ir gana garš, un krāsainie bumbuļi zilās debesīs ir ārkārtīgi iedvesmojoši). Tomēr gaisa balona lidojuma vieglais (ne pavieglais!) spārns skāris ne tikai Gunāra Dukštes dzīvi, bet arī Daiņa Īvāna iedvesmu, grāmatu rakstot. Lasīt ir patīkami, tikpat patīkami kā lidot balonā. Par to gan spriežu tikai teorētiski, bet pēc "Līdzi vējiem" izlasīšanas man šķiet, ka vismaz balonlidošanas teorijā esmu "nostiprinājusies". Labāka reklāma Gunāra Dukštes vadītajiem gaisa lidojumiem nemaz nav iedomājama - jo dziļāk grāmatā ielasās, jo vairāk gribas lidot, un runas par kaut kādām bailēm, atraujoties no māmuļas Zemes, lidojot vēja varā vai izjūtot gravitācijas spēku nolaižoties, šķiet gluži apsurdas.

Grāmatas priekšvārdā autori atklāj savu mulsumu, rakstot pirmo latviešu grāmatu par gaisa kuģniecību - kā savaldīt informācijas daudzumu un dažādību, kā līdzsvarot vēsturi un tehnoloģiju ar lidojuma izjūtām un domām, profesionālus tekstus aeronautikas speciālistiem ar elementāru informāciju lidošanas analfabētiem. Tas izdevies tik dabiski, ka, priekšvārdā neminēta, šī problēma paliktu lasītājam nezināma un nemanīta. Grāmatas nodaļas informācijas gūzmu sakārto tā, ka vēstures fakti vēl nepaspēj apnikt, kad tos jau nomaina emocionāls domas lidojums, bet, kad lidināties šķiet gana, īstā brīdī sākas, piemēram, gāzes balona tehniskās uzbūves apraksts, kuru izpētīt, lasīšanas aizrautam, šķiet interesanti pat absolūti humanitāri orientētam lasītājam.

Iecerēdams rakstīt grāmatu par balonlidošanu, Dainis Īvāns tīši vai netīši nodrošinājis sevi ar biežu lidināšanos gaisa balonā, vismaz grāmatas rakstīšanas laikā. Un, šķiet, fiziskā lidošana tik tiešām ietekmē arī domāšanas citkārt tik piezemēto un vienmērīgo straumi. Vai gan citādi Īvāns būtu atklājis Radītāja tik būtisko kļūdu un "evolūcijas vēja nenovīdību, cilvēka lielajai galvai, divām rokām un kājām nepiešķirot spārnu mazumiņu".

Ja cilvēkam būtu spārni, "latviešu vīrieši ligzdas vītu Latvijas ozolos, bet sievietes - liepās un attaisnotu tagad tik neizprotamo ozoldēlu un liepu meitu apzīmējumu". Bet senajās teiksmās aprakstītie Inesis un Alauksts patiesībā bija divi ūdensbaloni, kas, ļaujoties vējam, savu nosēšanās vietu atrada Piebalgā. Izprātojies līdz šādiem domu vingrinājumiem, lasītājs tik tiešām jūtas kādu brīdi palidojis virs praktiskās, "pielietojamās" domāšanas, kādu paģēr zemei piesaistītā ikdiena.

Un stresaino sadzīves skrējienu pēkšņi apstādina daži neticami vārdi: "Balona lidojuma priekšrocība ir tā gausums."

Grāmatu varbūt nevajadzētu lasīt tiem, kam iekaisis pašnovērtējuma komplekss. Jo tikai paceļoties balona grozā, tā īsti var redzēt, cik mazi mēs te, uz zemes, esam, cik maz mūsu drudžainā rosīšanās ietekmē pasaules lielās lietas - zemi un debesis, sauli un vēju.

Tu vari būt nezin cik svarīgs vīrs, bet balons tevi aiznes un noliek vietā. Tur tev piešķir grāfa titulu, un tavs vārds ir tāds, kā tai vietai, kur balons tevi nolicis. "Vēlāk, pētīdams karti, atklāju, ka netālu atrodas māja ar nosaukumu "Muļķi". Cik trūka!" 



Mūsu pasažieru lidojuma iespaidi

Smaidi un roku mājieni lejā palicējiem un mēs ceļamies augšup… strauji… drīz vien arī koku galotnes ir zem mums. Šeit, augšā, laiks šķiet apstājies, lejā dzīve kūsā savu ierasto ritmu, bet mūs tas neskar - mēs lēni kā putni debesīs, klausot vējam, slīdam! Dace Kiršteina


Fantastisks bija pats pacelšanās brīdis, kad tu atraujies no zemes un lido arvien augstāk virs kokiem, mājām un tad turpini vērot pilsētu no augšas… Aivita Martinsone


Laiks bija apstājies. Reālā pasaule pārvērtusies brīnumainā pasakā. Māra Vīdmane


Daudz ir braukts un staigāts Latvijā, zinu, ka tā ir brīnišķīga. Lidojumā gaisa balonā vēlreiz par to pārliecinājos – cik jauki, ka es esmu tieši šeit, ka tā ir mana zeme. Vēl mani pārsteidza smaidošie palicēji uz zemes ar laimīga ceļojuma vēlējumiem. Un vēl – kāpjot pa kāpnēm uz bēniņiem, svarīgi neskatīties lejup, bet balonā – kur paliek baiļu sajūta? Tā ir brīvības sajūta. Anita Čače


…pirmo reizi vistuvāk saulei… Ģirts Vītols